Bieži vien arī ziemā sanāk paņemt rokās fotoaparātu. Tas ir visnotaļ interesanti, jo varam ieraudzīt pilnīgi kaut ko citu nekā vasarā, pavasarī vai rudenī. Daba pilnībā  pārvēršas. Vislielākais prieks ir tad, ja vēl ārā ir sniegs, un tāds kārtīgs. Visam, ko fotografē, ir baltas micītes, ūdens peļķes ir aizsalušas, un lapas kokiem nokritušas. Sniegs ir tik skaisti mirdzošs, ka pārmetu sev, ja saulainā dienā  nepaņemu fotoaparātu un neizeju ārā no mājas. Ņemot rokās fotoaparātu, kā jau teicu, uz pasauli sanāk paskatīties nedaudz savādāk, un ziemā fotografējot varbūt biežāk ieraugām sīkumus, ko diez vai tāpat vien pamanītu. Ir vēl viens liels labums no fotografēšanas. Uzņemot bildes, fotogrāfs, vismaz es, ir tik dziļi tajā ierauts, ka aizmirstas visas bēdas un nedienas. Esmu pilnīgi iegrimusi tajā, ko daru. Eju vienā vietā, kaut ko pamanu, eju citur, atkal kaut ko... Un vienkārši praktiski nesanāk domāt par neko citu. Prāts ir pietiekami noslogots ar jaunas informācijas aptveršanu. Uzskatu, ka ir labi reizēm atslēgties no pilnīgi visa.