LV EN
Te notiek nopietnas sarunas. Lai mēle nokalst tam, kurš apgalvo, ka grāmatas lasīt vairs nav modē! Stāstu draugi lasa. Un daudz. Viņi arī labprāt stāsta par saviem tuvajiem un tālajiem radiem, kuri dzīvo Tbilisi, Tallinā, Viļņā un citur Baltijā vai Aizkaukāzā.
Sūti arī tu mums savas pārdomas, tad "Pasaule t@vā bibliotēkā" kļūs bagātāka un tu pats piedalīsies konkursā! Gaidām tavus stāstus! Lasīt tālāk
 
 
Rebeka lasa grāmatas

Grāmatas ir ļoti vērtīga lieta. Manā dzīvē grāmatām ir liela nozīme. Kad biju maza, domāju, ka grāmatas, kur nav bilžu, ir garlaicīgākā lieta pasaulē, nu, protams, tikai tad, kad man pašai tās bija jālasa. Taču ar laiku es pieaugu un lēnā garā sāku lasīt un lasīt. Tikai tagad saprotu, ka grāmatas ir viens no labākajiem izklaides veidiem. Vēl interesantāk ir, ja grāmata pēc tās lasīšanas tiek ekranizēta.

Es personīgi dodu priekšroku mitoloģijai, fantāzijai, detektīvromāniem un mīlas stāstiem, taču mēģinu lasīt arī cita veida grāmatas. Tagad es lasu Emīlijas Brontē romānu Kalnu Aukas. Tieši, kas romānā notiek, nevaru izskaidrot, jo neesmu tikusi tik tālu, lai saprastu galveno domu. Faktiski stāsts ir par kādu jaunekli, kurš no Londonas kņadas pārvācies uz tāliem Anglijas laukiem dzīvot vientulībā. Viņš izīrē no kāda īgna un ļoti nepieklājīga saimnieka namiņu un tajā dzīvo, taču nejauši sāk uzzināt īgnā saimnieka pagātni. Šī grāmata ir ļoti viegli lasāma. Man tā ļoti patīk, jo notikumi nenotiek mūsdienās. Tie risinās apmēram 1801.gadā, un tajā ir mistiski notikumi, kas piešķir šai grāmatai vajadzīgo šarmu. Runājot vispārīgi, mana mīļākā grāmata ir Stefānijas Meieres romāns Krēsla. Es zinu, ka puspasaule ir ar to aptrakusi, bet man tā patīk ne jau tādēļ. Kad pirmo reizi lasīju Krēslu, grāmatas notikumi mani paņēma savā varā un es lasīju četras dienas pēc kārtas. Atzīstos, pirmajā reizē ātri izrāvu to cauri tikai tādēļ, lai zinātu tās saturu, taču, otro reizi lasot, es tajā iedziļinājos, uztverot katru vārdu. Daudzi man ir teikuši, ka tā ir tikai kārtējā pusaudžu aizraušanās, taču tā nemaz nav. Šo romānu lasa arī pieaugušas sievietes. To skaitā arī mana mamma, krustmāte un mammas draudzene, es zinu arī daudz citu sieviešu, kuras ir aizrāvis šis romāns. Tas ir pilnīgi neticami, kā viena grāmata var tā izraut no ikdienas vai puspasaules sieviešu.

Es ceru, ka būs vēl daudzi citi ģeniāli darbi, kurus atcerēsies vēl ilgi. Es arī ceru, ka pusaudži nevis smēķēs, dzers, bet gan pievērsīsies literatūrai, jo tā ir vērtīga lieta.