LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Gruzinu simpātija

Reiz viena dārznieka ģimenē piedzima dēls. Laimīgie vecāki nosauca dēlu par Jāni.

Tēvs rupējās par kokiem un ziediem. Viņš gribēja, lai arī dēls prot novērtēt skaisto. Jau agrā bērnībā dārznieks mācīja dēlu, ka visur jācenšas saskatīt labais: gan dabā, gan citos cilvēkos gans sevī.

Viņš sacīja, ka katram cilvēkam vajag arī īstu draugu, citādi viņš pats sev ienaidnieks. Ja cilvēkam nav draugu, tad viņš paliks vientuļš un pamests.

Jānis neklasījās tēva teiktajā. Viņš bija izlutināts un kaprīzs bērns. Kad visi bērni spēlējās parkā, Jānītis spēlējās viens un negribēja citiem dot savas mantiņas, tāpēc citi bērni ar viņu nedradzējās.

Draugu Jānim nebija ari skolā. Viņš sēdēja solā viens pats, viens gāja mājās un ari starpbrīžos spēlējās viens..

Kad Jānis kļuva pieaudzis un vecāki nomira, viņš palika pavisam viens. Viņam nebija cilvēku, ar kuriem viņš varētu parunāties un pastāstīt par savām izjūtām.

Laiks gāja, bet Jānis tā arī neatrada sev draugus. Viss viņam liekās pelēks; nekas neradīja īpašu prieku. Dienas ritēja vienmuļi kā lietus lāses logā: darbs, mājas, atkal darbs... dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša...

Nemanot aizsteidzās gadi. Kad Jānis palika vecs, viņš saprata savas kļūdas, bet bija jau par vēlu.

Viņa sirds bēdās par savu vientulību un sūri sāpēja.

„Ko man tagad darīt?“, jautāja pats sev Jānis

„Tev jāatrod draugs“, viņš sadzirdēja klusu Sirds balsi.

„Kāpēc tu visu laiku klusēji, Sirds?“

„Tu taču man nejautāji un manī neieklausījies“

Jānis devās meklēt sev draugu. Viņš aizgāja uz veco parku, kur bērnībā bija spēlējies. Jānis ieraudzīja uz soliņa sēžam vīrieti, sirmiem matiem, taisnu ērgļa degunu, bet ļoti skumjām acīm.

„Vai varu es apsēsties Jums blakus?“, jautāja Jānis.

„Jā, protams. Man ir tik skumji, jo nav ar ko parunāt. Mani sauc Georgs. Esmu gruzīns, un uz Latviju atbraucu nesen – pie savas meitas. Mani radinieki palika Gruzijā. Žēl.“

„Neskumsti, Georg! Gribi, es kļūšu par tavu draugu? Kaut arī es esmu savā Dzimtenē, man arī nav draugu.“

Divi vīrieši, kuriem jau gadu nasta plecos, kļuva draugi. Un pasaule ieguva citas krāsas.

„Es esmu laimīga,“ teica Jāņa Sirds.

Jo draudzībai nav svarīgi: vai tu esi latvietis, gruzīns vai lietuvietis, bet svarīgi, ka tev blakus ir cilvēks, kurš tevi sapratīs un nenodos – tavs draugs!

Anastasija