LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Igauņu simpātija

Divi cietie akmeņi labus miltus nesamals



Ziemeļnieki ir kā dzimto krastu akmeņi. Cieti un stingri, spītējot aukstajiem vējiem, taču zem klinšu biezās ādas ar klusinātu varenību mutuļo kaislīgas dvēseles – kalnu avoti, kas apslēpti visiem, izņemot pašus tuvākos. Satiekoties diviem šādiem akmeņiem, iedzimtais spītības gars uzšķiļ to starpā spilgtu dzirksteli. Tā koši uzplaiksnī, atspīdot jūras viļņos, un dedzina abus tik ilgi, līdz beidzot kāda apvalks ieplaisā un atklāj otram apslēpto avotu – tīrāko no pasaules ūdeņiem.

Lai gan daudziem senie ziemeļnieki saistās ar kaut ko rupju, mežonīgu un nekulturālu, zem ārējā raupjuma vienmēr ir slēpušās dziļi cilvēciskas jūtas un vērtības. Galvenā no tām ir bijusi uztcība. Sieva pavadījusi vīru tālā jūrasceļā un viņas tēls sargājis mīļoto viņa grūtajās gaitās, vienmēr bijis tas gaišais dzimtās zemes sauciens, ka neļauj padoties un dod spēkus stāties pretī jūras bangām.



„Teardrop on a fragile eyelash
She's looking like a dream
Hoping for some understanding
An answer or at least
A calming word a single sentence
To restore her heart
Aching since the day I left her
Crossing lonely seas
Silent tears of a woman
Make a warrior cry
Heaven, I beg you
Please release hopes from fears

And if I should leave her waiting
For another year
Will she ever know the answer?
Will she follow me?”



„Raudot nodreb maigais plakstiņš,

Viņa ir kā sapnis.

Cer, ka došu kādu ziņu,

Cer, ka spēšu saprast.

Gaida mierinošu vārdu,

Siltu, mīļu, īsu…

Sāpes sen tai nedod miera,

Asi sirdī duras.

Viņa krastā gaida viena,

Kad šķērsoju vientuļās jūras.

Klusi sievietes šņuksti

Liek raudāt varonim.

Debesis lūdzu

Cerību nesamīt.

Un ja būs jāleik viņai gaidīt

Lieku gadu vēl…

Vai tad viņa sekos manim?

Zinās vēļ, kādēļ?”



(Oriģinālteksts – Leaves’ Eyes „Elegy” (pēc seno vikingu dziesmu motīviem), atdzejojums – Marija Odiņeca)



Šāds tandēms bija jūrasbraucēju ģimenes ideāls – cietais akmens vīrs, kas dodas tālā, plašā jūrā un uzticami maigais avots – sieva, kas paliek gaidīt mīļoto krastā un kuras tēls viņu pavada. Senās ziemeļu tautas zināja, ka nekas nevar ilgstoši pastāvēt, balstīts tikai uz spēku un trauksmainu iekarošanu. Ir vajadzīga arī otra vara – nemainīgā saglabāšana. Ja pirmo uzņēmās vīrietis – cietais un stiprais, tad otrā palika sievietei – arī stiprai, taču maigai.

Marija