LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Artūra stāsts

Ūdenī nelīdīsi, zivtiņu neapēdīsi.”

 

Tālā nākotnē skaistā mazpilsētiņā – Pilsētpilī savā greznajā pilī dzīvoja princese Lauma. Viņai piederēja milzu dārzs, kurā auga visu šķirņu ziedi un koki. Tikai Laumas dārzā bija vissmaržīgākie ziedi, vissaldākie un sulīgākie augļi. Caur Laumas dārzu tecēja upe - Nimfa, caur kuru peldēja vissātīgākās reņģes, skumbrijas, mencas, sardīnes un pat tunči. Šīs upes ūdens bija dzidrs kā kristāls, pat kristāls nelikās tik dzidrs kā šīs upes ūdens.

Tā kā vecākiem bija jādodas komandējumā uz Horvātiju, viņi atstāja Laumu kopā ar uzticīgajiem kalpiem vienu. Vecāki ļoti vēlējās, lai meitene izaugtu pastāvīga. Laumai bija 12, gadu vienu no uzticīgajiem kalpiem sauca Edžus, tieši viņš bija princesei visuzticīgākais no visiem kalpiem.

Bija skaista diena. Savā dārzā ar portatīvo datoru klēpī uz skaistajām liānas šūpolēm sēdēja Lauma. Lauma rakstīja e-pastu savai draudzenei. Pēc kāda laika viņai atsūtīja e-pastu viņas vecāki – karalis un karaliene. Vēstulē bija rakstīts:

Sveika, meitiņ!

Mēs ar tēvu ceram, ka Tev padodas pastāvīgā cilvēka dzīve, jo cilvēkam uz savām kājām nenozīmē paļauties uz saviem kalpiem, bet gan censties veidot savu dzīvi pašam. Es jau nojaušu, ka Tu sēdi savā dārzā un dzer nevis pašas gatavotu dzērienu, bet gan Edžus gardo meistardarbu. Tāpēc mēs ar tēvu Tevi rosinām nodzīvot 24 stundas bez kalpu palīdzības. Es visiem paziņošu to šodien, bet rītdien Tev vajadzēs sākt dienu bez uzticīgo kalpu palīdzības.

Tava māte - Pilsētpils karaliene

2110.gada 8.augustā.”

Lauma bija sajūsmā, tāpēc ka viņa domāja, ka beidzot varēs darīt, ko gribēs, jo kalpi Laumu vienmēr kontrolēja un Laumai vajadzēja ievērot lērumu noteikumu.

Rīts Laumai likās lielisks, Lauma ilgi vārtījās savā ūdensgultā. Vēl gultā sēdēdama, Lauma portatīvajā datorā sērfoja internetā un saņēma e-pastu no viņas mātes – karalienes

Sveika, Laumiņ!

Šodien Tev būs jāizdara viena svarīga lieta, lai sev pagatavotu pusdienas, Tev vajadzēs iet uz upi. Iebrienot upē, Tev, Lauma, vajadzēs izzvejot zivi. Tici man, Lauma, sēžot krastā, sausumā, tev neizdosies noķert lielu lomu. Kad Tu būsi noķērusi zivi, apskaties pavārgrāmatā kādu gardu recepti, kā to pagatavot.

P.S. Vēlu veiksmi zvejošanā!

Tava māte - Pilsētpils karaliene

2110.gada 9.augustā.”

Lauma, izlasot šo vēstuli, apēda brokastu pārslas un nodomāja: „Iešu vēlāk, tik un tā man ir jāizbauda šī diena.”

Ar laiku Laumai kļuva garlaicīgi un viņa devās zvejot. Vecāki Laumai bija atstājuši lielu un jaunu makšķeri. Princese vairākas stundas, sēdēdama upes krastā, neizzvejoja ne mazāko zivtiņu. Viņai ļoti negribējās līst ūdenī un samitrināt kājas. Pēc kāda laika Laumai apnika sēdēt un viņa aizgāja uz savu pili. Lauma nekādi nevarēja sev pagatavot pusdienas. Jau pienāca vakariņu laiks, bet Lauma nebija pagatavojusi pat pusdienas. Tā arī Lauma aizgāja gulēt neēdusi.

No rīta pilī jau atradās visi kalpi, un Lauma bija ļoti priecīga. Pēc brokastīm Lauma no mammas saņēma e-pastu:

Jauko meitiņ!

Es jau nojaušu, ka Tev vakar neizdevās noķert nevienu zivi, tāpēc es Tevi aicinu izlasīt manu iepriekšējo vēstuli, un rītdien Tu atkal paliksi viena un zvejosi zivi sev pusdienām.

Tava māte - Pilsētpils karaliene

2110.gada 10.augustā.”

Pēc šīs vēstules Lauma izlasīja viņas mātes iepriekšierakstīto vēstuli un viņa saprata visu, kā vajadzēja zvejot zivis.

Nākamajā rītā Lauma apēda brokastis un uzreiz devās uz upi, tur viņa iekāpa ūdenī un ar savu makšķeri izzvejoja veselas piecas un varenas zivis. Pusdienās Lauma pagatavoja garšīgu zivs cepeti, pat vakariņām pietika, lai kārtīgi paēstu.

Lauma tagad saprata, ka darbs ir jādara no visas sirds, jo „ja ūdenī nelīdīsi zivtiņu neapēdīsi”. Laumai šis piedzīvojums atvēra acis uz pastāvīga cilvēka dzīvi.

Autors
Artūrs 13 g.