LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Denīzes stāsts

 

Laipna valoda vairo draugus.

 

Reiz sensenos laikos dzīvoju divas māsas. Vienu sauca Melānija, bet otru Matilde. Melānija bija lepna un iedomīga, bet Matilde-mīļa un labsirdīga.

Reiz māte teica, lai meitas iet uz mežu ogot. Māsas devās ceļā. Matilde savā groziņā lasīja skaistas, sārtas zemenes, bet Melānija uzreiz ņēma sauju zemeņu un pusi ēda, bet pusi lika groziņā. Sāka satumst. Meitenes nolēma doties mājās.

Māte, ieraudzījusi viņu groziņus ar zemenēm, sāka kliegt: „Melānij, kāpēc tavs groziņš ir tukšs?” Bet Melānija atbildēja: ”Manas zemenes izēda Matilde! ” Matilde to noliedza. Netikusi skaidrībā, māte aizsūtīja meitas gulēt.

Nākamajā rītā, kad meitenes jau bija pamodušās, viņas dzirdēja kādu klaigājam: „Piedalieties sacensībās! Vinnējiet balvas!” Abas meitenes aši skrēja skatīties. Vīrietis iedeva abām konkursa noteikumus, un tur bija rakstīts: „Savāciet savu draugu komandu, izgatavojiet vairākus tērpus, noorganizējiet parādi un vinnējiet balvas!”

Tā nu abas devās meklēt draugus. Viņas nolēma, ka katrai būs sava komanda. Melānija gāja visiem garām un kliedza: „Nāciet, jūs būsiet manā komandā!” Visi piekrita, jo zināja, ka Melānijas vārdam ir liela vara, tāpēc neviens pat neko neiebilda.

Bet Matilde visiem laipni piedāvāja: „Vai kāds grib piedalīties konkursā kopā ar mani?” Ļoti daudzi konkursanti piekrita piedalītie sacensībās. Nu sākās gatavošanās darbi.

Melānija visus savas komandas dalībniekus izrīkoja, bet pati-atpūtās. Dalībnieki bija noguruši un jautāja: „Drīkst mums nedaudz atpūsties?” Bet Melānija atbildēja: „Strādājiet!”

Matildes komandā visi strādāja vienlīdz daudz, tāpēc cilvēki bija priecīgi.

Abas meitas, pārnākušas mājās, stāstīja, ko šodien ir padarījušas. Melānija lielījās: „Mums jau ir četras kleitas!” Matilde noteica: „Bet mums visi tērpi ir gatavi!”

Nākamajā dienā, kad Melānijas komanda strādāja, Matilde atpūtās. Melānijai galvā iešāvās kāda doma. Naktī, kad Matilde gulēja, Melānija izlavījās no mājas un nozaga Matildes tērpus.

Rītā ,kad visi pamodās, Matilde pat nepamanīja, ka tērpi ir pazuduši. Viņas komanda gatavoja skatuvi parādei. Un arī Melānija bija pabeigusi šūt tērpus un sāka rotāt skatuvi. Matilde noformēja skatuvi dažādās krāsu gammās, bet Melānija ar skaistiem, krāšņiem ziediem.

Pienāca konkursa diena, visi sāka ģērbt savus skaistos tērpus, bet Matildes komandai tērpu nebija. Viņa ļoti uztraucās un prašņāja visiem: „Vai jūs neesat redzējuši mūsu tērpus?” Un tad visi sadzirdēja kādu kliedzam: „Es atradu, atradu jūsu tērpus!” Visi nopriecājās. Melānija zēnam, kurš atradu viņu tērpus, ļoti pateicās. Nu konkurss varēja sākties. Pēkšņi Melānijas komandas dalībnieki aizgāja uz Matildes komandu, un nu Matildei bija liela komanda. Bet Melānija savā komandā bija vienīgā.

Konkursā uzvarēja Matildes komanda. Balvā viņi ieguva daudz jaunu drānu. Visi bija ļoti līksmi.

Bet tad Matilde jautāja viņas jaunajiem komandas dalībniekiem: „Mīļie draugi, kāpēc jūs atnācāt pie manis uz komandu?”

Un viņi atbildēja: „Laipna valoda vairo draugus. ”Bet cits piebilda: „Tu ar mums runāji laipni, bet Melānija mūs izrīkoja.” Bet Matildei palika žēl savas māsas, kaut gan viņa ir slikta, tomēr viņas māsa.

Matilde skrēja uz mājām. Pārnākusi tur viņa jautāja mātei: „Kur ir Melānija?” Bet māte to nezināja. Matilde skrēja uz mežu. Kad viņa bija nonākusi mežā, viņa tur ieraudzīja savu māsu raudam. Matilde viņai aicināja: „ Mīļo māsiņ, nāc mājās!” Bet Melānija atbildēja: „Man nav jēgas iet mājās, ja es nemāku būt laipna ar cilvēkiem un visi mani atstumj!” Matilde jautāja: „Bet kā es tev varu palīdzēt?” Melānija, nolaidusi, galvu atbildēja: „Iemāci mani būt laipnai ar cilvēkiem!”

Matilde piekrita. Abas devās mājās.

Nākamajā dienā Melānija sāka mācīties laipni runāt. Matilde viņai stingri teica: „Iegaumē šo teicienu-Laipna valoda vairo draugus, un tev nekad nevajadzēs uztraukties par to ka tev nav draugu.”

Pēc pāris nedēļām Melānija kļuva jautra, laipna, un visi gribēja ar viņu draudzēties.

Viņa vairs nebija tik iedomīga un ļoti mainījās. Pēc pāris mēnešiem abas māsas apprecējās ar jauniem brāļiem-prinčiem.

No tā laika nevienam šajā ciematā nepietrūka ne draugu, ne naudas, ne arī citu lietu.

Un tagad visi bija draudzīgi. Katram bērnam vecāki mācīja šo teicienu jauno mazām dienām.

, viņi saprata, ka valodai ir liela nozīme. Lai būtu daudz draugu jāmāk ar tiem sarunāties. Un tāpēc, visi , kuri dzīvoja šajā ciematā vienmēr runāja laipni pilnīgi ar visiem.

Tā šis teiciens ceļoja no pilsētas līdz citai pilsētai, un ir nonācis līdz mūsu mīļajai dzimtenei. Laipni runāt ir ļoti cītīgi jāmācās, un jāiegaumē šis teiciens- „Laipna valoda vairo draugus.” Un tad daudzi gribēs ar tevi draudzēties.

Autors
Denīze 11 g.