LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Klintas stāsts

 

Izlietu ūdeni nesasmelsi.

 

Reiz dzīvoja rūķītis, kuru sauca par Micīti. Rūķītis vienmēr visu teica bez ilgas domāšanas. Mazais knēvelis nevienā neklausījās, taču pats pļāpāja un pļāpāja. Micītim nebija daudz draugu. Ar rūķīti draudzējās tikai viņa brālītis Picītis, kurš visus savus lielos un mazos noslēpumus uzticēja Micītim. Taču Micītis tos nespēja glabāt sevī, jo, kā jau liels pļāpa, visus brāļa noslēpumus izstāstīja pārējiem rūķiem. Picītis par to neko nenojauta un turpināja uzticēties brālim. Picītis pastāstīja savam brālim, ka viņam patīkot viena meitenīte - rūķenīte, kura dzīvo pie mazās upītes meža vidū. Rūķenītei piederēja skaista, liela un krāšņa mājiņa. Micītis uzreiz to izpļāpāja visiem apkārtējiem rūķiem, kuri sāka ķircināt Picīti. Visi rūķi smējās, vēderus turēdami, un ņirgājās par nabaga Picīti, cik vien spēdami. Beidzot Picītim bija skaidrs, kāds draugs ir Micītis. Viņš saprata, ka tā noslēpumi ir zināmi visiem. Viņam kļuva liels kauns, uznāca dusmas uz brāli, un viņš sev stingri apņēmās vairāk nekad nevienam neuzticēties. Picītis aizgāja pie brāļa un nosauca viņu par pļāpu kuli, kā arī pateica, lai vairāk nerādās viņam tuvumā. Micītis uzreiz saprata, ko ir izdarījis, bet nolēma nepadoties, jo izlietu ūdeni nesasmelsi.

Viņš nolēma atrast sev jaunu draugu. Ilgi staigāja klusēdams gar ezera malu, lūkojās visapkārt, cerēdams kādu satikt.

Pēkšņi ozola galotnē ieķērcās vārna. Viņa uzreiz uzsāka sarunu ar Micīti. Rūķītis teica, ka meklējot draugu. Vārna, ilgi nedomājot, piedāvāja Micītim savu draudzību. Viņš, protams, uzreiz piekrita un jutās ļoti laimīgs un priecīgs, ka nemaz tik ilgi nenācās meklēt jaunu draugu. Micītis ar vārnu devās pastaigā gar upītes malu. Viņi gāja, un abi pļāpāja par dažādiem dzīves notikumiem. Micītis vārnai izstāstīja par nejauko strīdu ar Picīti un atzinās ,cik slikti izturējies pret brāli. Viņš kļuva bēdīgs un skumīgs, jo atcerējās savu draugu, taču vārna viņu uzklausīja un mierināja, līdz Micītis kļuva pavisam mierīgs. Tā viņi staigāja, līdz nemanot pienāca vēls vakars, un abiem uznāca nogurums. Viņi nolēma atpūsties un pārnakšņot turpat, upes krastā. Vārna uzlidoja ozola galā un kuplākajā zaru un lapu vainagā ierīkoja sev guļvietu, un uzreiz iemiga, bet Micītis apgūlās zālītē zem vecā ozola zariem un ātri vien nemanot sāka sapņot. Micītim sapnī rādījās Picītis. Viņš bija tik jautrs un līksms, un nekas neliecināja par to, ka viņi būtu sastrīdējušies. Viņi pļāpāja kā agrāk.

Micītis pamodās agri no rīta un vēlējās, lai viņa sapnis būtu īstenība. Viņš ātri uzmodināja jauno draudzeni vārnu un izstāstīja viņai visu savu sapni no sākuma līdz beigām. Vārna noklausījās Micīša stāstīto un saprata, ka viņa ar savu draudzību nespēs aizvietot Picīti. Kad abi bija parunājušies, vārna ieteica Micītim doties pie Picīša un lūgt piedošanu. Viņa paskaidroja, ka, kaut gan ir teiciens, ka izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr dzīvē daudz ko var panākt, ja atzīst savas kļūdas un lūdz piedošanu. Micītis saprata, ka jādodas pie brāļa un jālūdz piedošana. Viņš pateicās vārnai par padomu. Vārna tam uzsmaidīja, un abi devās ilgā un garā rīta pastaigā. Abiem bija laiks vēlreiz visu pārrunāt.

Tīrumos smaržoja puķes, siltais vējš glāstīja Micīša matus, un rūķītis arvien vairāk sāka skumt un ilgoties pēc sava brāļa draudzīgā pleca, pēc viņa uzmanības, atbalsta.

Micītis atvadījās no vārnas un devās pie brāļa lūgt piedošanu. Kad viņi satikās, bija redzams liels prieks abu acīs. Viņi viens otru saprata bez vārdiem. Un tā viņi laimīgi, priecīgi un draudzīgi dzīvo līdz šai dienai.

Autors
Klinta 11 g.