LV EN
Viesistabā ikviens stāstu draugs kopā ar citiem mājas iemītniekiem stāsta stāstus, spēlē spēles, pārrunā notikumus, iesaka apmeklēt kādu interesantu vietu vai izlasīt labu grāmatu.
Atsūti arī tu kādas spēles aprakstu vai iesaki apmeklēt citiem kādu izrādi, filmu vai koncertu. Īpaši mums interesē dažādu tautu dažādās spēles. Raksti mums! Mēs gaidām! Lasīt tālāk

Lai dzirdētu stāstu draugu stāstus vai iepazītos ar pašiem stāstu draugiem, kā arī, lai klausītos par dažādām ieražām un tradīcijām Baltijas un Kaukāza valstīs, stāstu mājā katru mēnesi notiek stāstu draugu vakari. Stāstu draugi kopā sanākšanai gatavojas savlaicīgi, tiek organizēti konkursi, meklētas dažādas interesantas lietas, uzdoti jautājumi un gaidītas atbildes.

Bet visinteresantākā ir viesu grāmata. Tajā var reģistrēties ikviens, kurš vēlas kļūt par stāstu draugu – par stāstu mājas ciemiņu, kurš savu stāstu grib pavēstīt citiem.
Ja Tev gribas kaut ko pajautāt mums vai arī pastāstīt par sevi – par to, kā Tu dzīvo, kas Tev patīk, ko tu dari kopā ar draugiem, kā Tev patīk Tava skola, un ko jaunu Tu esi uzzinājis, tad raksti mums, un arī mēs to uzzināsim. Varbūt gribi ieteikt kādu grāmatu izlasīt citiem? Bet varbūt gribi atsūtīt sava ceļojumu aprakstu un fotogrāfijas? Un, ja nu Tev telefonā aizķēries paša veidots video par kaut ko interesantu? Sūti to mums! Mūsu stāstu lāde gaidīt gaida dažādus jaunumus un ierosinājumus par to, ko gribētu lasīt tieši Tu!
Un tad mums te - lādē - ir visādi konkursi un konkursiņi! Par visu ko! Protams, ar balvām!
Seko līdzi aktuālajam sadaļā "ziņojumi"!!!


 
 
Kristīnes stāsts

 

Reiz sensenos laikos, kad uz pasaules dzīvoja rūķīši, kādā pasaules nostūrī atradās divi ciemi – Zemeņu ciems un Šokolādes ciems.

Gar zemeņu ciemu tecēja Zemeņu upe, kura apskaloja karameļu krastus – šeit dzīvoja šokolādes rūķīši, kas lepojas ar savu ciemu. Tur, kur upes satecēja vienā, veidojās neparasti skaists dabasskats. Upes malā auga lieli, brīnumdaiļi karameļkoki, kuru zari liecās pāri upītei, un upes atspulgā varēja saskatīt neparasti lielus zemeņaugļus. Ar šiem zemeņaugļiem, kuriem vidū atradās šokolādes piens, mielojās gan zemeņu rūķīši, gan šokolādes rūķīši. Viņi caurām dienām draiskojās pa putukrējuma krastiem un peldējās zemeņšokolādē. Tā bija visjaukākā no vietām, kur pavadīt brīvo laiku, līdz kādu dienu rūķīši sāka strīdēties, kam pieder šī vieta.

Zemeņu ruķīši teica, ka viņu Zemeņu upe ir šo vietu padarījusi tik jauku, bet šokolādes rūķīši teica, ka tikai Šokolādes upes dēļ tai krastos aug karameļu koki. Tā nu rūķīši nolēma sacensties, kurš izceps garšīgāko torti. Kam garšīgāka torte, tam zeme piederēs.

Zemeņu rūķīši torti cepa divas dienas un divas naktis, daiļoja ar zemenēm un kokosriekstu skaidiņām, bet šokolādes rūķīši torti izcepa ļoti ātri, dienas laikā, un aiz gara laika prātoja, kā lai panāk, ka viņu torte būtu visgaršīgākā? Tā kā šokolāde bez saldām zemenēm bija drusku rūgtena, šokolādes rūķīši nolēma kaimiņiem Zemeņu upi padarīt skābāku. Nakti šokolādes rūķīši Zemeņu upē iebēra piecu spaiņus citronskābes, lai kaimiņi viņus nepārspētu.

Pienāca noteiktā diena tortes novērtēšanai. Katrs ciems nesa savu torti, bet nonākot, līdz savai iemīļotajai vietai, rūķīšus pārsteidza baiss skats – putukrējuma krasti bija uzrūguši un pārvērtušies cietos, baltos akmeņos. Daiļie karameļu koki upes krasta bija izkaltuši. Arī torte viņu rokās neizskatījās tāda, kāda tā bija sākumā.

Rūķīšiem vairs prātā nebija sacensības, viņi salīga mieru. Šī skaistā atpūtas vieta, kas vienoja abus ciemus, tagad palika tikai rūķīšu atmiņās.

Pēc kāda laika Zemeņu upe atjaunojās, un tur atkal varēja sajust saldo zemeņu smaržu, koki pamazām atkopās, bet augļus vairs tomēr nenesa. Upes putukrējuma krasti palika cieti, nemainīgi. Tā no seniem laikiem radās sakāmvārds „izlietu ūdeni nesasmelsi“.

Autors
Kristīne 11 g.